| Jul. 22nd, 2011 11:02 am laikam šī miegainība ir dabiska, ja aizej gulēt sasodītos piecos.
un viss sākās tik nevainīgi, ar iemigšanu jūrmalā pie boba laikiem, kas mainās.
hmm, varbūt tad tas arī kļuva aizdomīgi.
miris kaķēns uz asfalta. silti kaķēni rokās. kādas meitenes nekad nenogurstošās acis.
basas melnas kājas. smiltis viscaur pāri ādai.
vai tiešām reiz es norunāju visu savu kabatas naudu (švīt), zvanot šim vīrietim un runājot cauri akcentiem un valodas barjerām? jā, varbūt. viņš taisīja vakariņas, brīnumgardas vakariņas, lasīja gudras grāmatas, runāja balsī caur degunu, pīpēja pīpi un dranķīgi skūpstījās.
un tikai kad mēs jau bijām draugi, divi parīzes nogurdināti pseidociniķi, tikai tad radās rindas: let's pretend it's christmas and we're happy.
šo rindu melīgā interpretācija uz abiem cimdiem. viens ir pazudis. tajā mēs nenakšņosim vairs. we don't even need to pretend it's christmas. we didn't need to pretend. we didn't have christmas. jā, es atceros to divatu, toreiz. es biju notriepusies ar sieru, šķiet, mozzarellu, mēs vazājāmies pa centru, tur bija sniegavīri, gaismas, daudz krievu, daudz krievu makdonaldā. tu man uzdāvināji smiltis. lai mēs kopīgi uzceltu paši savu salu, vai ne? tie varēja būt perfektie ziemassvētki. bet man kaut kā pietrūka, kaut kā, kas, man gribētos teikt, tu nekad nebiji. bet daudz ticamāk- kaut kas, kas nebiju es. bet, hei, haida kungs, es tevi mīlēšu mūžīgi. atceries, kā mēs apsolījām nekad neko nesolīt? fail.
bet tik daudz rumkolas man atgādina grieķijas naktis. mjā, man nez kāpēc patika, ka mani sauca par skuķi. tādā nolemtības pilnā balsī. ak tu, skuķi...
nieki visādi. nemāku neturēties pieskārienā. diedziņi pie ķermeņa, pieķerties. uz sekundi, divām, uz šodienu. tik burtiski. kamēr jebkuras ilgas ir abstraktas, neskaidras, jo visas atbildes- klišejas alerts- protams, protams, ir jāizrok no sevis pašas. Current Music: neil young- down by the river
Leave a comment    |
