as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

m. mazgājot traukus, skatījos uz gredzenu, un domāju- ja nu viņi beigās apprecas? kas, protams, nav mana darīšana, bet viņi kā reiz varētu būt tas spītīgais wtf pāris, kas pārdzīvo visu, ja reiz pārdzīvo viens otru. varbūt ir kāds iemesls, kam viņiem vajag tās histērijas, tad dubultotu laimi pēc tam, tad atkal kaut kādu sīkumu, kas aiznes visu asaru jūrā.
nē, un tomēr- tā nav mana darīšana- man grūti noticēt, ka tā var izskatīties mīlestība. ne jau to strīdu dēļ, tie var būt arī odziņas un tortīšķirši, bet tāpēc- ka neliekas, ka viņi jebkad stāv un krīt par otru. neliekas, ka viņi īpaši dziļi saprot viens otru, kaut to laikam nevajag, viņi abi savā ziņā ir cilvēki, kuriem pa priekšu iet paštēls, tur urbināt īstumu ārā, iespējams, ir lieki. un pārmērs īstums arī nav nekas pārlieku labs, zūdot vajadzībai kripuciņ izlikties, zūd iespēja caur izlikšanos kļūt labākam. un tomēr, nē, še jums vīrietis un sieviete tik tradicionālā līmenī, ka viņi abi ir tāds klišejpāris, kur lomas sen izrunātas un uzrakstītas. mīlulīt, es sev saku, kāpēc tev liekas, ka attiecības veido dabiskums un godīgums, attiecības var veidot arī apstāklis, ka vasarnīcas bērnībā bija blakus. neesi nu tik naiva, ka domā, ka tev ir tiesības spriest, vērtēt un piešķirt atzīmes. mīlestība jau pašā saknē ir baigais sviests.

jāredz tā filma. jāredz varen daudzas filmas. jāiet nopirkt drēbītes sešpadsmitgadīgam jauneklim. jāuzraksta tak beidzot tas storijs. jā un jā un jā, gudri dirst par svešu mīlestību varēsi pensijā (un tāpēc kaut kā jānonāk līdz tam, lai būtu gana smalki liķieri tad mājās, ko sadalīt starp neciešamām večiņām).