| Apr. 29th, 2011 08:30 pm varbūt burvju atslēga ir ierakstīt apņemšanās cibā. aizgāju iemetu materiālu lielajā materiālbedrē, pačīkstēju (bezjēdzīgi) par naudu (toties pateicu savu kvoutiņu par bastard child of the school), un aizgāju, pilnas ausis bītliem piebāzusi, uz nowhere boy.
kas bija cienījami viduvējs stāsts, ar ļoti burvīgu aktierspēli un sava laika čuju, un kurš nejauši ļoti sasaucās ar scenāriju, kuru te nesen izmocīju dārgajam itālim. ir bijušas nosistākas dienas, kaut vēl aizvien izmisusi strēgstu savā pasaulē labākā stāsta meklējumos.
tik-tak, saka pulkstenis.
ārpusē ievēroju, ka, kamēr laimīgi un silti tipinu savā parodijā par ar apģērbu (vārgi) nosegtu ķermeni, igauņi vēl i netaisās izrausties no biezajām jakām. hei, ir pavasaris, varbūt vajadzēja kādam piebakstīt un pateikt.
zinu jau zinu, ka mana pārliecība, ka deviņdesmit procenti labas filmas ir stāsta kodols, nav tik viennozīmīga, tad jau grāmatas var rakstīt, un tomēr, visticamāk, jo tehniski galīgi nejūtos tik spēcīga, palieku turoties. jo vairāk mēsliņus redzu, kur kāds stāvējis ar to milzu ego, milzu feiko knowhowu, jo.. skumjāk paliek. jo filtrs man ir, ļoti stiprs filtrs, kas zirņus un pelnus un citus atbirumus šķiro. bet vienlaikus- par stipru. neļaujot kļūdīties, neļauju sev mēģināt, nekačāju muskuļus, baidoties no zilumiem.
un es tevi lūdzu, mīļais augstākais spēk, neļauj man tāpēc vien kļūt par rūgtu kritizētāju, neļauj man stāvēt malā un skumji pūst.
es māku slidot, visnotaļ pieklājīgi, tomēr baidoties krist, allaž šļūcu tik lēni, tik lēni. un vienīgā reize, kad slidot bija patiess kaifs, bija kad ar kādu draudziņu sarunāju, lai mani nokritina, reizi pa reizei, un tad... jā, tikai tad vienā brīdī sajutos droša, tikai tad, kad desmitiem reižu biju kritusi un noskaidrojusi, ka kritieni ir vien mazi sīkumi, kas tikai piedod asumu.
un to, to man gribētos prast atkārtot it visā. Leave a comment    |
