as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tā kā cibas labākajās tradīcijās jāmēģina sevi attaisnot- nudien nedomāju, ka kāds mani varētu uztvert tik briesmīgi saasināti. bet tā viš i, nav ko līst svešos žurnālos (ja nu vienīgi tu neesi sagudrojis kādu lomu spēli, tad tā ir pilnīgi cita lieta).

par citām, kauč mazliet būtiskām lietām, kaut kas manā rakstīšanas sistēmā ir salūzis, un meklēju un neatrodu, kuru kloķīti paraut, lai visi zobratiņi saslēgtos. vienīgi žēl, ka tik uzkrītoši redzu nepareizības savos tekstos, ka gribas burzīt un sviest pa gaisu (datoru, saprotams). man pietrūkst mana naivuma, tās cilvēkmīlas, cilvēkattaisnošanas, cilvēkvērošanas, kas kādreiz bija lielais virzītājspēks. nekad nebūšu tāda smalka ironiska tante, un īsti negribās, jo "antropoloģija" a.k.a. ņirgāšanās, lai arī reizēm nebūt nav tik galēja, tā noteikti nav mana joma. ņirgāšanās ir neglīts vārds. tā vieglā pasmīnēšana. nu un ja to nekādi un nekad, tad jāredz ļoti kinētiski. līdz kaulam. bet kaut kur manas sirds rajonā ir iedzīvojies mazs, nosprādzis kāmītis. kādreiz viņš bija tāds silts un pūkains, tagad vienkārši bloķē asinsriti. re, paskat tikai, pat manas metaforas palikušas absolūti nekam nederīgas.