| Mar. 12th, 2011 10:56 am laikam klusi nomurmināt- nu ko tu činksti, tev vismaz ir zeme zem kājām, - ir ekvivalents āfrikas badā mirstošajiem bērniem.
(kauč cibas sajūtās viņi visi kaimiņos)
nepanesu agonijas. un šī ziema ir spītīga, daudz spītīgāka par mani.
tāda pamesta sajūta. vai neatrasta varbūt.
vakar tas tur augšā atkal par mani smējās, apturēdams visu talinnas satiksmi tieši uz pusstundu. tieši, lai es neaiztiktu līdz filmai. aizvakar vienkārši pēc piecminūšu novēlošanās mani neielaida, tā kā varbūt tā ir zīme no augšas. nav ko te ar kino ņemties.
gribas pastāstīt labus stāstus vai nestāstīt nemaz. muļķīt, iebilst balstiņa galvā, nav sliktu stāstu, ir tikai nepareizi attālumi.
-attālumi līdz?
-dvēselei. un visam, kas pretī. cik tuvu tu vari pieiet, neievainojot. vai otrādi. cik dziļi tev jādur.
-nē, nē, tās ir pseidoteorijas. tu esi dzejnieciņš, kas runā. galvenais, lai skaisti izklausies.
- un vai tad ne? galvenais, lai skaisti?
- jā, bet nē, bet... man nav noskaņojuma izdaiļot jebko, kas mani nesaista.
- labi. kas tevi saista?
sapratu, sapratu. es par to padomāšu. varbūt. tiklīdz atkal sāks kust sniegs.
sekretāre bija jauka filma. brīžiem briesmīgi trāpīga. savulaik mēģināju sevi griezt nestabilu, iestrēgušu pusaudžu labākajās tradīcijās. bet tas nekādi neaizvietoja pamatatkarību. beigās atklāju, ka var sagraizīt lūpu kaktiņus un visu apvienot. tas bija sen, un nu es esmu normāla. joks. apsēstības ir jaukas. pašlaik apsēstības ir vienīgais, kas vispār spēj mani pavilkt.
vienīgi. reiz man kāds teica- ja tu tā spēj, tad labāk lieto to lietderīgi. staigā pa naglām. es ilgi smējos.
un kāds cits man teica jau tulkojamāk, kur virzīt visu šo nepareizo enerģiju.
bet tas jau nav tik viegli, citādi tā nebūtu nepareiza enerģija. Leave a comment    |
