as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

man mamma nesen zvanīja un teica, ka lasījusi interviju ar freimani kaut kādā sieviešžurnālā.
tik kruts esot, tik smuki pamato, kāpēc labāk dzīvo viens, nevis ar sievieti, utt.

es tādā mēreni garlaikotā balsī bilstu, ka tas tak viss ir fufelis, ka viņš tak ir zils.

mamma saka, vai ta nav vienalga, tik smuki runā, ka neviens ar viņu nevarot sadzīvot, ka viņam vajag gulēt līdz vieniem dienā, čurāt dušām izmētāt mantas pa visapkārtieni ūtētē.

es saku- mammu, to daudziem vajag. tāpēc vien cilvēki nav vieni.

mamma īgni nosaka, ka nesaprotot es, cik izcili viņš runā, un tad mēs nomainījām tēmu, un šī mazā iespēle galīgi nav svarīga, bet man šodien nez kāpēc ļoti gribas piezvanīt mātei, un nerunāt par to, kāpēc cilvēki ir vai nav vieni.

reiniks ir mazāk cilvēks. ja tā pavisam brutāli.
viņš- es sīrupu lasīju, ja?- ar savām amerikām, perfekto smaidu, mīlošo ģimeni, kamēr freimanis tāds drusku frīks, ciema skolotājs un ar gribēšanu skaitīties par dzejnieku, viņš tāds drusku miesiskāks liekas. bet nu tak, kāda gan šim visam nozīme.