| Jan. 9th, 2011 12:11 pm es precējos. ēriks stendzenieks bija runu teicējs, tāds kā, nu, ja bērēs ir izvadītājs, tad te viņš bija ievadītājs. un viņš katru reizi, pirms norādīt- kas jādara- piemēram, vedējiem jādodas pie altāra- runāja zelta zivtiņas reklāmtekstus.
tādēļ mūsu kāzas laikam bija par velti. sponsorēja zz.
un viss ritēja raiti, izņemot, ka vedēji grūstījās un mācītājs nebija vēl ieradies. tad stendzenieks aicināja mani doties pie altāra (un īsziņas tīklā par velti), un līgavainis tā kā panācās pretī, bet es ar rokām stūmu viņu projām, meklēdama kādu citu.
un te nu viņš nāca streipuļodams, tēvs ar viskija pudeli rokās, un es viņu maigi pieturēju, kamēr viņš mani mēģināja virzīt pie tā altāra.
kurā pusē, man jāstāv, kurā pusē? jautāju un mani iebīdīja.
tad beidzot ieradās mācītājs, un tas man nez kāpēc bija pēdējais piliens. gaišmatains puika, kāds kuru dzīvē es acīmredzami pazīstu, tiesa, pēc pamošanās, izrādījās, ka izdomāts, kāds ko nevaru ciest.
ne-a, tikai ne viņu, es nomurmināju, nu jau tas kļūst par farsu, un pa robertsas modei, sacēlusi brunčus izskrēju no baznīcas.
un tad es biju viesnīcā, kur, šķiet, paredzēts afterpārtijs, un nesu rokās reģipša gabalus, vēl aizvien savā baltajā paltrakā. palīdzēsi, jautāju citam gaišmatainajam, šis bija īsts vismaz divās realitātēs.
ne-a. viņš teica. nesaprotu, kādēļ tev jānēsā siena līdzi.
es gan tobrīd sapratu, un ļoti aizvainoti aizgāju uz savu numuriņu- 216.to,- un meklēju atslēgas. vilku no somas ārā pa vienai vien kādas pārdesmit. beigās atradu, iekšā atradu arī henesiju, un iekritu dūnu mīkstā gultā.
fade out.
un pēkšņi ir vasara, kokteiļballīte un man tur mācas virsū jānis šipkēvics. jānis šipkēvics vecākais, diespasarg. un es skaidri zinu, ka mans līgavainis ir mani pametis par vējgrābslību, un nu man ir cits puika, arī tāds labs un prātīgs.
bet pēkšņi te visa pasaule ar mani flirtē, un visus es šuju nost, šuju nost, bet kaut kāda mistiska suņa dēļ jāni nevaru atšūt.
un visi visu redz, un neko jau es nedaru, tikai runāju niekus, bet dikti nesmukus niekus. un mani pasauc malā, un saka, ka draudziņ, šitā nevar, un puika skatās dusmīgām dusmīgām acīm. un tur ir arī līgavainis, skumjām, skumjām acīm. un tad nu es vieglprātīgā tonī saku, ka nekas tak nenotika, ko tu āksties, bet visubeidzot, es pēkšņi esmu uz ceļiem un lūdzos piedošanu. pati īsti neizprotot kāpēc, un ceļi sūrst, jo ir bruģis. kuš, kuš, celies nu augšā, saka puika, bet līgavainis vēl aizvien skatās skumjām acīm.
tad mani aiz rokas sagrābj māsa, un saka, urrā, tev dzimšanas diena. otrā šogad, es šausminos. kā tie gadi skrien. un viņa saka, ka nu viņa ir bagāta un vedīs mani uz dienvidiem un tur es vidusjūrā dzīvošot uz jahtas, un tad viņa man atnes kafiju, iesēdina krēslā un saka, ka tas būs tik brīnišķīgi, un es varot izvēlēties, kurp braukt.
es pārskatu galvā vietas, vietas, kas mani kārdina, bet pa lielam jau es zinu, ko teikšu.
un tad es skatos uz māsu un saku, ka bez sava draudziņa es vairs nekur un nekad. piedod. gan jau kādreiz.
un tad līgavainis nez no kurienes uzrodas un saka, paskat, es neticēju, ka tu kādreiz iemācīsies būt pa īstam.
un tad es pamostos un esmu tik neīsta, cik viens cilvēks vien var būt. Leave a comment    |
