| Dec. 15th, 2010 04:52 pm "un tā dzīve tevi piemāna. tikai atskatoties tu reiz sapratīsi, ka tieši tā jau arī bija tā laime"
man ir radošā krīze. un eksistenciālā. tātad nekā jauna.
kaut kas nesen paziņoja, ka man nekad nebūšot pusmūža krīzes.
jā. a- jo līdz pusmūžam jāizvelk. b- jo es mostos un eju gulēt ar rīta un vakara krīzi.
vēl man uz pieres ir pirmā krunciņa. mazītiņa un knapi pamanāma, bet tā jau viss sākas, vai ne? un vēl man tuvojas dzimšanas diena, ko vajadzētu pavadīt ieslēgtai tumšā telpā un izslēgtā telefonā, tā trīs gadus, un cilvēki piemirsīs, ka es novecoju.
un jūs drīkstat uzjautrināties. bet, protams, manā plānā, un visos citos plānos, ap šo laiku jau bija karjeras, mākslinieciskās virsotnes, un, jā, savulaik arī bērns, bet bērnu es atmetu jau sen.
kad cilvēks beidz skaitīties jauns? un, ja viņš sāk melot par saviem gadiem, vai viņš var skaitīties drusku nepieskaitāms, bet mūžīgi jauns?
tie drausmīgie bēgšanas un klejošanas instinkti. bet, nē, bērniņ, sēdi uz vietas un raksti, raksti, raksti, noraksti visu, tā ir tikai viena dzīve veselā okeānā.
paga. skaidri zinu, ka gribēju stāstīt ko citu. kaut ko kaut nedaudz vērtīgāku.
sasodīts. un tā dzīve tevi piemāna. Leave a comment    |
