as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

pulkvedim sūta tikai spamu.

televizors tomēr ir fascinējoša lieta. ja viņš atrodas telpā, tad tak ir jāieslēdz. un tad, kad ir noskatīta krievu pārraide kailais desmitnieks, kura kā izrādās balstās uz slēptās kameras principu, tikai čakarē cilvēkus tur glīti zaķīši, dīvainos brīžos paliekot pliki publiskās vietās (es laikam vēl neesmu īsti zaudējusi masmēdijisko nevainību, ja man nepaliek skaidrs, kā dažādu formu krūtis var likties interesantas ilgāk par desmit minūtēm), vēl pāris krievu tēvē šovi, izspriests, ka krievija tomēr ir salīdzināma tikai ar krieviju, pielīmējamies national geographic, pie sevis pasmīnu, jo jūtoties kā vienam no daudziem idiotiem, vulkāni pēkšņi liekas satriecoši. zinkā, it sevišķi, ja iespējamas visvisādas sarunas, kuras gudrāki cilvēki noklausoties sprauslātu ne pa jokam. un tad ir iestājies miegs, lai man nāktos pamosties tikai vēl vairāk nakts vidū, vai, iespējams, tas jau ir rīts, un saprastu, ka mana slinkā zemapziņa jau kādu pusstundu ripo sapni no tā paša ng, kur stāsta par sliktiem onkuļiem, kas viens otram ar kaifu griež rīkli un atriebīgi medī cilvēkus līdz pasaules galam.

kā citādi skaidrot manu sapni, kur man ir jāierodas uz tikšanos un jāatdod kaut kādi pierādījumi kaut kādam nelabam spāniski runājošam tumšādainam, bet es tikai bēguļoju, lai uzskrietu šamā bandai dažādos supermārketos un bēgtu tālāk, pamestu savu bērnu labajai krustmātei, un par visām varītēm censtos, lai neviens nekad neuzzinātu, ka man jebkurš cilvēks jebkad varētu būt kaut drusku nozīmīgs.

un visam pa vidu es domāju par visiem izkropļotajiem priekšstatiem, ko galvā ieurbj tā pati imitētā realitāte, es vēl taču esmu tik nesamaitāta un tik griboša ticēt un pielīdzināt,
kamēr vienīgā pareizā atbilde skan: nu liecies tak tu mierā.