| Oct. 30th, 2010 09:14 pm jutība pret apkārtējo vidi. jutība kā jutīgos zobos. vai varbūt tie ir jūtīgi zobi. sensitīvi.
veikalā man papeld garām francūži, iepērkoties ar tipiski francisku "question everything" un tik pat tipisku pašapmierinātību, kas kontrastē ar nebūtisku, bet apspriežamu nepatiku pret visu otrpus ādai.
pēc tam skatos uz gaišmatainu jauno māmiņu, glīti neglītu, meitenes, kuru spoguļattēls neizstāsta neko līdz galam, jo tikai pa detaļai var saredzēt piemīlību, un sāku iztēloties tēti. tētis mani apbur līdz galam, pankrocīgs tē krekls, rokas tetovējumos, krāsiņās un steitmentos, bet acīs tēvišķīgi mīlošs maigums pret abām savām meitenēm. viņš pietuvojas, izrādas viņš ir itālis. un itāliski (emociju ziņā) un itāliski (valodas ziņā) viņš sāk bērt vārdus un meitenes tikai smaida un klusē.
un lai līdz galam apstiprinātu to, ka piemājas veikalā igauņi pēkšņi ir beigušies, pie kases tantuks norāda uz končām un jautā skaidrā latviešu valodā: tās jūsējās? es apmulstu, automātiski pamāju, tad sevi izlaboju, tad lēni izfiltrēju visu un uzjautāju, vai man kaut kur rakstīts vismaz "kiss me i'm latvian".
"nē, es nezinu. man nav ne jausmas, kāpēc teicu latviski. bet, re, re kā gadās," atbild tantuks un aizpeld tallinas tumsā ar saviem iepirkumiem.
vēl aizvien drusku kaut kas asaru kanālos saķepis. ja man pietiktu spēciņu aizvilkties līdz jūrai, es izkliegtos. lamātos, sauktu cilvēkus sliktos un labos vārdos, sauktu sevi vārdā, sauktu visus otrpus, sauktu daukas un sauktu grāmatvežus.
free hugs vajadzētu emergency tālruni. Leave a comment    |
