| Sep. 25th, 2010 09:10 pm pēc vispārējām slavas dziesmām- laikam jāupurē kas triviāls un jāieiet tukšumā.
pagaidām atsēdēju vakaru, blenzdama jūrā. nomācoši pārīši, kurus atspēko visai pajautri dzērumpurni. pilnmēneši, horizonti un tamlīdzīgi patīkami banāli nieki. kaut kur parciņmežiņpamestībā sēdēja tantiņa un onkulītis un smiedamies malkoja alu no bundžiņām. vienā brīdī onkulītis uzrausās kājās un kaut ko teica. diesviņzinko, bet man ļoti gribējās iztēloties, ka viņš iet aiz stūra pačurāt. tas ir, ne jau iztēloties, kā onkulītis čurā, bet, ka viņi paši iztēlojas, ka viņiem ir sešpadsmit, un municipāļi viņus katru brīdi var savākt. tādi večuki dod cerību, ka mēs arī, ka mēs mūžīgi mūžos, ka mēs nemirsim, kamēr vien jutīsimies dzīvi. un muļķīgi. ir ārkārtīgi svarīgi palikt muļķīgiem.
un tad atrodu čaklo uz sava galda, sapluinītu, un iesākošu no simtdesmitās lappuses:
kur tik jaunos gados var spēt/jūru, jūru pazaudēt.
es nekad neizskatīšos pēc evas grīnas. padomāju, kad man pagāja garām meitene degošām lūpām, un visādi citādi evgrīnīga. žēl, šodien man gribētos izskatīties pēc evas grīnas.
padomā tik, cik satriecoši būtu katru dienu izskatīties pēc cita zaķēna. ai, bet ir vēl satriecošākas lietas.
ar ko mēs runājām, kad tas bija, kad mēs izlēmām, ka būt emulatoram tomēr ir izcili kruta.
jā, rainim tur ir bijusi kaut kāda taisnība. Leave a comment    |
