as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

smieklīgi, ka nav vairs neviena ar ko parunāt. tik ļoti, ka atmiņā necilā, kam zvanīt, ir skaidrs, ka pašas mazajām rociņām jauki bruģēts ceļš uz "nevienam".
sestdienā savukārt nav nevienas smieklīgas anekdotes. man nepatīk kalnu ceļi. man nepatīk neviens un nekas.

nav brīnums, ka latvieši ir tik nīgra tauta, mēs kārtējo reizi nospriedām, skatoties uz šo visaptverošo pelēkumu. tā sajūta mani nav pametusi nekad. ka pietrūkst krāsu. varbūt tā nav rīga, varbūt tā ir lidostas apkārtne un ilūzijas par prom un purviem ar mazām gaismiņām.