| Mar. 9th, 2010 12:25 am esmu iekritusi kojgultā ar helēnas bonemas kārteres pričenes līdzinieci uz galvas, citiem vārdiem, ligzdu, kas steito, ka pēdējās dienas pavadītas gultā. piepampusi no laimes fiziskiem paveidiem, mazdrusku skumja, bezmiegs un autobusi sniega čupu viducī dara savu.
šķiet, par vēlu tevi apsveikt bērnu tiesību aizsardzības dienā, tad lai iet šodiena, piezvanījis sacīja vectēvs.
man patīk pērnava. bez iemesla. viduspunkts, no jebkuras puses braucot pēkšņi gribas pieplakt stiklam, mājeles, jūras tuvums un mazo ziemeļu smieklīgi lepnie dienvidi.
no lāpas piededzināta cigarete, paralēli prātojot, ka viss, viss, pietiek sevi svilināt, ka rītdiena ir kārtējā rītdiena, kad iemācīšos nebūt negausīga, nebūt pašdestruktīva, kaut kripatu paciest sevi, ļauties saprātam.
nieki un muļķības, protams.
kad saku, ka dievs ir piedzēries, kāds atsaka, ka tā ir viņa vaina, jo par dažu grēku izpirkšanu viņš uzsaucis šamējam pāris glāzes.
tā ir mūsu visu vaina,jā.
neatceros. sestdienā, iespējams, bija varbūt ne gluži perfekti pieslīpēts jociņš par puisi, kuram paredzēja mirt cigarešu dēļ, tāpēc viņš visu dzīvi bēga no dūmiem un tabakas, līdz pacani pienāca klāt un uzjautāja cigareti, bet vecu patiesību sajūta. bezmiega skaidrums. bezmiega skaudrums. mani sapņi mani izglābs. Leave a comment    |
