as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

te kāds bija piezīmējis, lai nedaru negodu latviešiem. es sevi nudien vairs nespēju tā ierāmēt. citus arī ne. ja neesmu satikusi vairāk par pieciem identiskiem eksemplāriem, valstij īpašu nozīmi nepiedēvēju. līdz apsnigšanai ar sniegu man tāpat kā līdz kādai valstij, no kuras nevienu vēl neesmu satikusi. ak, bet tas diezvai bija nopietni. ja tā-šis arī nav. dubultais drošības spilvens.

tā vai tā. izplūst par nogurušu, bet fantastiskā igauņkino festa ietvaros jau paguvu noskatīties divus smukumiņus, viens no tiem, lai arī brīdināja, nemācēju pietiekami burtiski uztvert-korejiešu ražojums thirst aka šķībacaina krēsla bez roberta patinsona neizturami pārspīlētā blenziena uz visu, kas kustas. kaut kas uzrunāja. tūkstoš tā kā kariķētas, tā kā samudītas atsaucītes uz citām vampīr/šausm/pasakfilmām, plandoši aizkari, lēkāšana pa jumtiem, sadegšana pasaules skaistākajā saulrietā un tik daudz neiederīgu smieklu.

bet tas ir tikai sākums, aprīšu cik vien varēšu, cik vien negausīgs, sevi kaut cik cienošs filmstundentiņš, kam tā laime par vienu šokolādes batoniņu sadzerties Mākslu un Masprieciņus, visus vīriešus ar kazām, smalkas maziņmūvijas, eksotiskas šizofrēnijas, mīlīgas... lalalalala.

kāds tur arsenāls. šitam ir vēriens. un līdz ar vērienu arī nav tāda saspiešanās vienā kinozālē rezervēta mēnesi uz priekšu. plus- subtitri pa smuko angliski, nevis spalgbalsīgas uzvietas tulkmeitenes, ak jā, šis ieraksts jau sākumā netieši norādīja uz manu aprobežoto nacionālpatriotismu.

arlabunakti, teica laimīglaimīga wonderland, kas tikusi pie konču čupas un alkatīgi cer apēst visas, tik maz laika, tik daudz filmu, ai vai ai.