as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

paņēmu pašķirstīt šodien robert doisneau pastkartes. smaidīju, spurdzu klusiņām pie sevis, nostaļģija, vēl drusku nostaļģijas, vēl... un tad bija ātri jāaizcērt un jānoliek vietā.

varbūt hemingvejam taisnība. jo tālāk aiz muguras, jo milzonīgākas iracionālas ilgas. it kā būtu tur ko pazaudējusi. tik ļoti bail kādu dienu atgriezties, ne kā svešiniecei, kas gan cits vispār tur varētu būt, bet kā tūristei.

muļķīgi.

varbūt viss, no kā attālināmies dzīves laikā, kļūst tik romantizēti skaists, ka tieši tāpēc mēs beidzamies. pārāk daudz atmiņu, lai turpinātu pastāvēt. tagadnē.