as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

psiholoģiska drāma. psihopātiska drāma drīzāk. savdabīga interpretācija par ievas iekošanos ābolā. nezinu. es īsti nesaprotu, kāpēc tik daudz fui au un ai paskaidrojošu bildīšu, tāda nesmalka tracināšana tracināšanas pēc.

tik irracionāla, bezpalīdzīga (vispār pēdējā laikā sāku domāt, ka varbūt alice doesn't ir kripata taisnības, kur viņi rauj prototipus šīm, šīm, šīm.. t.s. sievietēm) sieviete, tik bezemocionāls un vīrišķīgs (ar izšķaidītiem riekstiem, bet allaž varošs) vecis, elle nav citi, elle esi tu pats. kaut kas no karikatūras, pārkičota uzjautrinājuma, joks ko līdz galam (varbūt) saprot pats trīrs.

attēlu poēzija, protams. sākums ar visām skudriņām, protams, bet kā gan līdz galam var savaldzināt skaistums, lai arī cik neizturami perfekts, tik un tā monotoni auksts.

spēcīgi. bet par to jau neviens nešaubījās.

un neticu es, ka tas ir pamatojams ar vēlmi, vajadzību, pieprasījumu pēc ierindas skatītāja iztraucēšanas. mani neiztraucēja. nogurdināja. dieva dēļ, sagrieziet viens otru mazos gabaliņos ātrāk, kastrējiet sevi un skatītāju smadzenes, bet lūdzu, ātrāk. es gribu skatīties uz ekrānu, kur ir mazliet mazāk sarkanas krāsas.


un izvēlēties kristu spēlējušu aktieri. nu labi. ironiski, ir jau ironiski. ir jau jānoliec galva. ne cieņā. apbrīnā. tas galīgi nav viens un tas pats.