| Mar. 22nd, 2009 09:08 pm pati sev kopīpeists šodien trolejbusā tantiņa izmisīgi visiem jautāja, kur jākāpj ārā, lai atrastu narkoloģisko centru hospitāļu ielā. katram bija sava versija, bet tad viņa padevās un iesaistījās sarunā ar blakuspasažieri par alkohola jaukšanu ar tabletēm.
šķiet, jaucējs bijis vīrietis. kurš vakaros neesot varējis aizmigt.
visi reizēm naktīs nevar aizmigt. bet parasti pa vienam. muļķīgi kaut kā.
un visos dzīvo onkulītis no sabiedriskā transporta. tas runātīgais ar apšaubāmas kvalitātes jociņiem. omulīgs. izraisa smaidu, ja neuzkavējas ilgi.
un tas, kuram jāuzklausa. kuram dīvaini noraustās vaibsti, īsti nezinot kā reaģēt uz neaicināto subjektu savā zonā.
visi ir līdzīgi, bet dažus- paldies dievam- mēs mīlam, tātad paciešam.
vakardien skatījos filmu, kur vienīgā patiesi jaukā vieta bija the verve lucky man. bet pat to, saprotams, norāva.
šodien es raudāju pie filmas suņu viesnīca. tāds noskaņojums. vai tāds raksturs. dodiet banālus tekstus, patosu un mirdzošas acis un es jums te paklausīgi punķošos. un ar kvalitāti tam nav nekāda sakara. vai varbūt ir. jo dzīvē no aizkustinājuma jāraud tik daudzkārt retāk, bet...ne par to. blakus sēdēja vīrietis. viens pats vīrietis, uz gadiem trīsdesmit vai pāri.
visu laiku gribējās pajautāt, ko viņš viens dara disnejīgā un tik bērnu filmā.
bet beigās biju noraudājusies. dīvaini ir kaut ko jautāt svešiniekam. bet asarainai kaut ko jautāt svešiniekam- tas jau viegli balansē uz tā paša onkulīša+litra šņabja tēla.
something in my liberty. publiskas vietas. cilvēki, ar kuriem tu nekad nerunāsi otrreiz. varbūt pat pirmoreiz ne.
bet mēs pētīsim viens otru. un domāsim viens par otru. un aizmirsīsim. ar un par citiem ir tik daudzkārt vieglāk. ka egocentrisms varbūt ir tikai vēl viens mazohisma paveids.
biju uz nekrofilu. patika. bet tur man daudz ko mazāk piebilst kā suņu viesnīcai. tāds noskaņojums. vai tāds raksturs. Leave a comment    |
