as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tie sestdienas raksti, just married. nerunājot par konceptu.

(ja kāds lasa, tātad iet. es lasu, lai pasmietots, tātad lasu, tātad iet, kas lasa, es lasu... blablabla.)

bet. cik viņiem skreju pāri ar acīm, katrs pārītis vai katrs otrais ir iepazinušies oho, draugos vai vēl kaut kādās baisās nerealitātēs.

pabijuši kopā ilgākais gadu un apprecējušies.

pieņemot, ka viņi, laimīgie ekscibionistbalodīši, dzīvos kopā mūžīgi mūžos.

viņiem būs bērniem jāstāsta, ka viņi iepazinās netā.

no pirmā acu uzmetiena profilam.

rakstu varoņiem arī raksturīga apbrīnojami klišejiska piederība vidusšķirai un apbrīnojami holivudiska romantikas izpratne.

rezumējot, nekā no šī visa nekādi nevaru sasiet ar ļubestību. nu to, no iekšām. šie varonīši kas 'smej' un 'nopūšas', tāda nekaitīga parodija par skaisto.

pē. mans ideālisms nekritīs. kritīšu es un zemu. bet tikai tāpēc, lai nekad nekas nebūtu remdens.

man atkal ir septiņpadsmit. varbūt jāizdomā stāsts. kura klase, kura skola, kurš aktieris pie sienas un kuri pulciņi vakaros. kā rl decembra francūzim.

par ko es cepos?

es necepos. es smīnu.

bet dialogs. kārtējais. veikalā.

-hmm...un šitie džemperīši?
-nē, nu viņi tādi pārāk sievišķīgi..ēē...sievietēm. tādām.
-es atvainojos, kā jums liekas, cik man gadu?
-ai, ak tev pāri astoņpadsmit jau? piedod, neiedomājos.

nekad mana purna apzīmēšanu par babyface vēl nekad neesmu bijusi spiesta uztvert tik burtiski. gaidu, ka pāries ar tādu pašu burvju mājienu kā uznāca. pat apzinoties, ka tik neprātīga starpība teorētiski starp mani un nepilngadību nav, plus, ja varētu patīt tos piecus gadus atpakaļ, absolūts vainats, kā wannabe pieaugušais esmu hopeless tā vai tā.