| Nov. 23rd, 2008 11:59 pm tas laikam ir absurdi. daži cilvēki nav pietiekami fotogēniski, lai izdotos viņus neaizmirst. pareizāk sakot...holandietis bija skaists. patiešām. bet pētot bildes feisbukā, grūti noticēt. izskatās tik vidēji.
un lasot vēstules.
ar tik daudziem ir šitas te. ka no tāluma, no burta, no kaut kāda nepareiza leņķa...nav. un liekas, ka nekad nav bijis.
kauč patiesībā. tie smukie rakstītāji, tie fotogēniskie...viņi jau teorētiski ir tie, kas dzīvē pieviļ.
es neizgudroju savu dzīvi no jauna. bet par nelaimi, es zinu no kāda leņķa esmu glīta. burtos. bildēs.
un pat dzīvē tam neizlēmīgajam susuriņam man nevienu negribas laist klāt.
nomērdēts tumsā.
ja es tagad aizbrauktu uz braitonu. tā vairs nebūtu tā braitona, kurā iemīlējos.
savukārt šo valsti mīlu bez ierunām. lai arī kā man te ietu nekā.
es zināju, ka nemācēšu aizbraukt. bet ja nav kustības, nav nekā.
un nekas mani iedragā. tīri cilvēciski. jo mazāk ir, jo mazāk es varu.
pē. pē man. es pati nevaru izlikties, ka skatos uz sevi no pareizā lenķa. vai arī kļūstu par optisku mānu pašai. un tad man ir kauns. savā vietā. Leave a comment    |
