| Nov. 21st, 2008 10:14 am par bildēm beigās tik un tā paliku viena. bet nebija ne vainas. sēdēju starp pārīti a un b. no punkta a uz b visu laiku lidoja ziepju burbuļi.
katrs otrais priekšnesums bija labs. katrs pirmais bija lauris reiniks un tamlīdzīgi.
iespaidīgs smagais roks. tāds, kāds man nepatiktu, ja dziedātājs nebūtu graujošs. tāds miesās labi padevies (skolā noteikti apsmēja, no tā šitāda agresija), bet izdzīvoja tā līdz iekšām. tik ļoti, ka nevienam tā ārdīšanās nevarēja likties smieklīga. par daudz dvēseles.
iļģi. pāris skaistumu, kuriem vārdus neatceros. kaukuļa balss vēl aizvien ir kaukuļa balss, šī bērnības apsēstība neatkāpjas.
un pa vidu gobziņa tik nesakarīgi latviskā muldēšana, kad brīžiem jāsmejas, jo smieklīgi, bet brīžiem, jo žēl nabaga improvizācijās samaldījušos džekiņu.
visu gan viņš izručīja beigu beigās iemācot publikai dungādziesmiņu par resnajiem putniem, kad gāju ārā, dauzījās krusa, un pūļa izturīgākā daļa kolektīvi dungoja.
žēl, ka i kulakovs, i akurātere nebija, kaut solīti.
nu ja. recenzijas beigas.
šovakar solās būt labāk. hospitāļi, laime pilnīga utt. daudz iedvesmojošu vārdu. Leave a comment    |
