| Nov. 18th, 2008 05:16 pm mazliet nozagto. okeāns jūra. divu ceļu krustojums ir ģeometriski precīza vardarbība, kas var nobiedēt ikvienu, kam ir jūtīga dvēsele.
redzot šo jokaino vēstuļu sniegputeni, apjukusi pasmaidīs un teiks vīrietim:
-tu esi traks.
un mīlēs viņu vienmēr.
-vispirms viņam jāpabeidz glezna.
-viņš to nekad nepabeigs.
-tātad viņš nekad nemirs.
ir brīži, kad visuresošā un loģiskā cēloņsakarību ķēde padodas, dzīves pārsteigta noslīd parterā un iejūk publikā, ļaujot lai uz skatuves reibinošas un negaidītas brīvības gaismā neredzama roka ieslīd bezgalīgajā visa iespējamā klēpī un no miljoniem iespēju izzvejo vienu, kam piepildīties.
divi mozaīkas gabaliņi. kā radīti viens otram. šai mirklī, sēdēdams kādā debesu kaktā, vecais kungs beidzot bija sadzinis viņus rokā.
-ka tevi velns! es zināju, ka tie nevarētu būt pazuduši.
patiesi izglābts ir tikai tas, kurš nekad nav bijis briesmās.
varbūt pasaulē ir brūce, un kāds to aizšuj šais divos augumos, kas savijas- un tā pat nav mīlestība.
viņa pieiet pie loga. ārpasaule nekur nav pazudusi. lai ko tu darītu, šo pasauli tu atradīsi turpat, vienmēr. neiedomājami, bet tā tas ir.
viss pārējais vēl pagaidām neeksistēja. būtu brīnišķīgi to izgudrot.
es zināju, ka dzīve nav pietiekami liela, lai ietilpinātu sevī visu, ko iekāro kaislība.
varbūt šī planēta ar visu, kas uz tās, spēj plivināties gaisos tikai tāpēc, ka ir daudz tādu, kas to notur. viņi ar savu vieglumu. neizskatās pēc varoņiem, bet balsta visu šo padarīšanu. tādi cilvēki. un tads viņš bija. viņš, piemēram, bija spējīgs kādā jaukā dienā uz ielas saņemt tevi aiz elkoņa un kā lielu noslēpumu atklāt:
-es reiz redzēju enģeļus. jūras malā. Leave a comment    |
