| Nov. 13th, 2008 11:59 pm filma paķēra ar tik tuvo sāpi. kā (ir) bija (eksistēt) parīzē. daudz smeldzīgāka kā biju paredzējusi. arī trāpīgāka. čupiņa neiespējamu, bezgaršīgiem fināliem lemtu attiecību. un tik daudz jūtu, ka vienaldzība ērtāka. divas actiņas, piecas zvaigznītes, viens pilnmēness.
toties taksists uz mājām brēca, ka es viņa salauztās durvis nemāku aiztaisīt. pēc tam mēs zen mierā ar viņu sarunājāmies. sasmaidījāmies, ka ja varētu šo nicīgo franču pieklājību biežāk izspēlēt. kā jogas instruktores ar tikai mazliet indes.
bet kas tad man. man bija adīta cepurīte ar nadziņu, spicpapēži, odrijhepbernīga kleitele, lakats un sarkanas zeķbikses, jo filmas par parīzi tak nevar šā tā baudīt. francija man iemācīja, ka neviens tevi nevar darīt drūmu, ja neielaid. pat ne tas puisis, kas stabu ielas vidū atvieglojās pret vārtrūmi vai taksista nelāgās privātās dzīves izlikšana uz ne pie kā nevainīgām saulītēm.
biežāk atcerēties. man ir noskaņojums iemīlēties, lai jau haida kungs saka, ka esmu ielipusi pagātnē. ja tagad esmu, tad agrāk biju noslīkusi un iestigusi. absurda teorija, jo esmu tik dzīva, ka bail. Leave a comment    |
