as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ak, un par kontroli. iekāpju 3. trolejbusā. sagrabinu naudiņu, skatos vadītāja logam kaut kāds balts papīrs priekšā. nu labi, meklēšu konduktori.

staigāju, nevaru atrast. viena pietura pagājusi, viena palikusi.

ak, nu lai jau. kopš bērnības riebjas zaķoties, paniskas bailes no kontroles, bet nu lai jau. viena pietura.

un tagad tā brīnumainā kaza pieceļas, izvelk no kabatas savu smalko 'kontrole' apliecībiņu.

es sāku kliegt. nevis drebināties, bet nikni kliegt. jūs redzējāt, ka es meklēju, man pilna soma biļetēm, nekad tīšu prātu nešmaucu jūsu sasodīto sistēmu. jūs redzējāt mani ar naudiņu vazājamies pa šo trolejbusu. kur te vispār ellē var dabūt biļeti?

pie vadītāja.

forši. varēja būt rakstīts. vai izskatīties.

jau gadu, jaunkundz.

jau divus atbraucot, nezinu, kur, cik, kā, kompostrēt nemāku, pasažieriem mākties ar jautājumiem piegriezies.

sodu samaksāju. kliedzot. netipiski man. bet varbūt par vienu fobiju mazāk. jo mani viņi biedē tāpēc, ka nepatīk pelnīti pārmetumi.

māte bērnībā feikoja apliecības, meloja par manu vecumu utt. sports tāds. riebās. riebjas arī tagad. bet līdz šim ieraugot kontroli vēderā tāda auksta sajūta. varbūt vairs nebūs.