| Sep. 19th, 2008 08:10 am mans telefons ir izslēgts jau dienas trīs.
vakardien pļāpas par sešdesmitajiem. kuros es 'noteikti jau biju pusaudzis un arī tagad esmu. labi saglabājusies'
par bērnību. ne par traumām.
dažreiz dzeru melnu tēju ar pienu un medu. pretīgi. taču atgādina visus tos mikšļus- melnais balzams, piens, medus; pelašķu tēju ar pienu un medu etseterā.
vecmāmiņu, kas sabužina sīkā krekšķinātāja matus.
vēl bija tāds ķīmisks citronu saldējums ap atmodu. pēc desmit gadiem uzgāju jogurtu ar tikpat atbaidošu, bet mīlamu garšu. kad konkrētais jogurtkantoris aizklapēja konkrētā jogurta ražošanu, bija skumji.
bet visvairāk. slimīgā sīkā wonderland vakaros bieži nevarēja iemigt, jo sāpēja tas vai šitas. un mamma uzkoda, ka viegli aizmiegu, ja iesēdina mašīnas aizmugurējā sēdeklī un izmet apli ap kvartālu. reizēm neiemigu, tikai izlikos, lai justu ķermeņa siltumu, kad kāds tevi saudzīgi kā tādu trauslu eglīšmantiņu izceļ no mašīnas un iegulda gultā.
šodien. sēžot mašīnās, skaitot mazas baltas strīpiņas uz asfalta, skanot mūzikai, es gandrīz vienmēr jūtos nepamatoti laimīga. on the road to a dream.
un tā es saredzu prieku. bezmērķīga kustība, ko vada kāds, kam uzticies.
es nekad nemācīšos braukt. tāpēc, lai vienmēr būtu šī nepieciešamība akli paļauties.
labrīt, teica wonderland un pievērsās relative clauses un citiem nieciņiem gramatikas teorijas testam.
kopš viņa atkal dara to, kas patīk, citādi bez 'jābūt labākajai vai arī nespēlēšos' viņa vairs nevar. Leave a comment    |
