as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

no daudzajām ievērotajām cilvēklietām daudzajās stundās publiskajās vietās patiesi atmiņā paliekošās divas.

metro vēroju puisēnu. viņam gan ir gaiši mati, bet citādi- tās pašas bedrītes vaigos, tās pašas zaļās acis. nu jā, gadi kādi divpadsmit. un blakus sēž mamma un bēbe. bēbīte, māsiņa pavisam sīciņa, kādi pāris mēneši. puisēns pēta mazās pēdas, it sevišķi miniatūros pirkstiņus. un tad pavisam spontāni subjekts, kam jābūt teju spurainam pusaudzim un jāklausās reps, ņem un spontāni nobučo vienu pēdiņu. kad viņš jau pēc vairākām pieturām uzmanīgi stūma ratiņus pāri vagona pakāpienam, es vēl aizvien smaidīju un biju pavisam aizmirsusi savu pārgurumu.

būtu palūgusi telefona numuru, ja nezinātu, ka desmit gadu laikā i telefoni, i cilvēki mainās.

otrs vairāk tāda refleksija par nejauši satiktajiem pusanonīmajiem sarunbiedriem, skaidri zinot, ka dzīvē diez vai otrreiz redzēsi. šis tik ierastais atvadu 'good luck'. pat ja to nedomā no tiesas, tik un tā tas ir pēdējais, kas paliek. tik tukšpilnie aizsargvārdi, kas nav viss nekāds skumji ironiskais 'have a nice life'.