as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

kad man bija gadi seši, mēs ar mammu bijām uz velna kalpiem, un mamma man iespieda rokās puķu pušķi, teica, lai iedodu valdim liepiņam. bet visi velna kalpi bija tik vienādi, ka tuvplānā vairs neatpazinu, kurš ir liepiņš. skraidīju pa skatuvi, paniski meklēju, bet- nesapratu. tad aizvērās aizkari, paliku iekšpusē, tas, vot bija briesmīgi briesmīgi.

kopš tā laika tā arī neesmu saņēmusies nevienam 'māksliniekam' iedāvināt puķes. koncertos anonīmi uzmest uz skatuves varbūt.

vēl tik ļoti man ir bail tikai no lego cilvēciņiem un garām braucošiem motocikliem. no lego cilvēciņiem, jo, kad nācās vienai nakšņot tukšā minhenes lidostā, tumšā bērnu istabā cēlu tornīšus no lego klucīšiem aiz neko darīt. un pēkšņi no tumsas atskanēja šaušalīgi smiekli, kas atbalsojās pa visu milzīgo, drūmo, tukšo uzgaidāmo telpu. kad beidzu drebēt un atbilstoši šausmeņu scenārijiem devos uz bērnistabu izpētīt trokšņa cēloņus, izrādījās, ka tas ir milzu lego cilvēciņš, kas darbojas pēc kustību detektora principa un visticamāk gaišā dienas laikā bērnos rada pārsteigumu un uzjautrinājumu... bet es nespēju vairs uzlūkot lego rotaļlietas, nedomājot par vientulīgu bezmiega nakti ar asinstindzinošiem smiekliem.