| Aug. 17th, 2008 09:34 pm es tiešām negribu piederēt velbeka paaudzei. tāpēc tāda izmisīga turēšanās pie pītera pena sindromu, ko jaukt ar nespēju uzņemties atbildību.
tādēļ man patīk kosmopolitēni un romantiskas komēdijas. lietas, kur viss ir tik vienkāršs, lietas, kas neizlūdz pat ne mazāko jautājumu, lietas, kas brēc, ka visi dzīvos laimīgi mūžīgi mūžos.
bet teorētiski jābūt vidusceļam. zinoši, bet garīgi veseli un optimistiski cilvēki, kam nav sevi jāaizlāpa ar antidepresantiem, šrinkiem vai drinkiem...
laime nedrīkst būt trula. kaut gan jau šis apgalvojums ir truls.
kaut kas nesen jautāja, vai tikai padomju atliekām ir nedaudz par daudz sapistas smadzenes vai tā ir gadsimta kaite. nezinu. nav nemaz tik viegli piekļūt neirozēm svešvalodās. dīvainā kārtā tu cīnies, lai tiktu tuvāk, un tad, kad atver to atvilkni, ieraugi kaut ko tik pazīstamu un biedējošu, ka meties projām. kā toreiz, kad sēdējām pie sēnas, tu sāki runāt par pašnāvību teorijām, un, godavārds, gribējās tevi iegrūst tai upē, lai tikai aizvērtos. dažas lūkas jātur aizvērtas, pat ja tā ir nepareizā pieeja. pareizajām pieejām vajag ļoti stabilu psihi.
nedrīkst ironizēt par laimīgiem muļķiem.
un kādu dienu, kad es strādāšu kosmopolitēnā, pieskaņošu kurpes nagu lakas tonim un daudz smaidīšu balinātiem zobiem... es pat nezinu vai tas būtu labi vai slikti. Leave a comment    |
