| Aug. 6th, 2008 01:13 pm mans rūpīgi glabātais noslēpums. es vienkārši esmu ļoti fotogēniska.
vakardien nokļuvu pēdējā vietā, kur vēlējos nokļūt, un katrs, kurš apgalvotu, ka jāprot pateikt nē, nekad nav teicis nē donijam. nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš tik konstanti atkārtojas un tik izcili neklausās. bet mīl pasauli. tagad frāzes, kuras pēdējo mēnešu laikā esmu dzirdējusi pāri 100 reizēm. nepārspīlējot. nu goda vārds nepārspīlējot.
vissvarīgākā ir cilvēku cieņa.
tu esi redzējusi manu dēlu? (jā.jā.jā.jā.jā.jā.jā.jā... bļe, jā. )
mans dēls tāds un šitāds fantastisks (..) frāze tikpat nemainīga tikai pagara.
tev labāk piesstāvētu blondi mati. pārkrāsojies blonda. kāpēc tu nepārkrās...
kopā ar mani tu esi drošībā (es gan tevi varētu nožņaugt)
vēl pārdesmit. vairāk viņš nerunā, bet viņš nudien ir tik pozitīvs dzērājs, ka mute neceļas niknoties. no otras puses viņš nedzirdētu.
tātad. nezināmā veidā kopā ar diviem pēdējiem cilvēkiem parīzē, ar kuriem gribētu atrasties vienā telpā... ja nu vienīgi atskaitot manu bijušo ekonomikas skolotāju, pāris izteiksmīgus arābus un dažas kriminālās aprindas. vakariņojām un dzērām vīnu sasodītos četros naktī.
meitene, kas, šķiet, patiesībā bija sieviete, bet tik miniatūra, trausla, apdzērusies, jukusi. cītīgi mēģināja parādīt, ka spēj sevi aizstāvēt, īsti nebija no kā. uz jautājumu, kur ir viņas trīsgadīgais dēls, viņa atteica, ka nezina un tad asarām acīs atteicās runāt tālāk. uz jautājumu, kur viņa dzīvo, atbilde bija pigalā, uz ko nenoturējos nenomurmināt, tad nu gan pārsteigums. pārspīlēti priecīgi spiedzieni, pārspīlēts viss, to, ka jaukumiņš ir ļoti nedaudz no izlekšanas pa logu tuvākajās dienās, to, šķiet, varētu nepamanīt tikai tāds psiholoģisks kurlums kā donijs. pēc astoņām glāzēm vīna, beidzot saņēmos izlikties, ka piedalos farsveidīgajā sarunā.
un vienreiz pat sasmējos.
donijs atkal izmeta savu firmas:
'ar mani tu esi drošībā. kad tu esi ar mani, nekas ar tevi nevar notikt'
un mazā klusi sacīja: 'bet viss, ko es vēlos, ir lai ar mani kaut kas notiek '
kad tiku projām biju atvieglota. norīdama sīko balstiņu, kas klusi dīca, ka reizi pa reizei
jebkāda sabiedrība ir labāka par savējo. un wonderland allaž būs jukušo magnēts. savējie atpazīst savējos, pat ja vēl daudzus gadus manas neirozes nepaliks par diagnozēm. kāds teicis, ka tie, kam no sirds bail sajukt prātā, nekad nesajūk.
es ceru. Leave a comment    |
