as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

baskājainas pelnrušķītes rotaļājas ar lauskām

kamēr peles apēd sieru, mēs iekāpjam slazdos

bezmiega naktis un nesagaidīti rīti

es tevi meklēju pazemes autostāvvietās

bet stāsta, ka tu dienvidos lasi vīnogas

ko milzīgi tēvaiņi sabradā asinssarkanā suslā

pie strūklakām, kas cīnās un neuzvar lietu

jāskūpsta bruģis, te cilvēki apsēžas un sapņo

tumsā klejo rožuvīri, ielu bērni kaulējas par savu cenu

apmaldīties jau var tikai, ja esi kaut reizi atradies

tajos kafijas biezumos, kur jāizzīlē rītdiena

noslīkusi maza, skumīga muša

reiz tu teici

dzīve esot par īsu, lai spoguļotos otra zīlītēs

reiz tu teici

dzīve esot izsmēķis, kas aizsvilina debesis

ceturtdienās mednieki iet dejot ar pilsētas meitiņām

tava lapsa gaida pie kviešu laukiem

noklāt ķermeni degošām svecēm

gulēt nekustīgai. iešu pie tevis par eglīti

katru dienu, kad nebūs ziemassvētki.

lepna? nē, viņa nebija tāda, tikai pateiktie vārdi

atsitās pret stikla kupolu un ielidoja atpakaļ sejā

atdot pēdējos santīmus par sērkociņiem.

izlikties tik salstošiem, sastingušiem

atstāšu savas drēbes iekuram

saulrietu. vēl vienu pēdējo.

laternas stabs lūzt, lēni izslīd no rokām.

krītoša zvaigzne

māmiņ, neliec man dzert pelašķu pienu

māmiņ, pasakas par prinčiem

tad tikai tādas, kas beidzas ar princesēm un pilīm

kad plaksti aizlīp, pieskaros matiem zeltainā krāsā

pusbalsī lasu tālāk līdz sadzirdu

pati sevi elpojam miegā

turot plaukstā mazus lipīgus pirkstiņus

 ziedot visu miesu, lai taptu par gabaliņu pasaules miesas

kad tu vēl nebiji sajukusi prātā

tik parasta. iekārojot dzīvi un apbrīnojot nāvi

pasta baloži ar knābjiem klauvē pie virtuves loga

sieviete līdz matu galiņiem

nicinot mīļos par to, ka viņi tev mīļi

mās, es tevi neapskaužu

nomirt, lai beidzot redzētu viņus raudam

uzzināt, ka pieminekli tev neuzcels

visas samaksātas desmitās tiesas

nu tu esi tā trakā, savādā, apmātā

ej, kad pakaļ kliedz, lai, dieva dēļ, stāvi

ej, tik ilgi līdz tevi neiesloga

mās, tu atkal uzspļauj pēddziņiem

jūra līdz ceļiem, ja nebristu tik dziļi

par maz šeit vienkāršu ļaužu

par maz to, kas tiks līdz pēdējam raundam

bet ja kritīs, neviens nenāks un nepacels