as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ja tiešām tā arī neaizmigšu, rīt aiziešu līdz tai policijai. pēc tam piezvanīšu rafaelam un paziņošu, ka viņš man ir parādā aliņu. rafaels ir tas, kas izsita zobus būdīgajam tēvainim. par to es arī viņu cienu, un apmēram tā arī teikšu policistonkuļiem.

un šovīkend svinīgi apsolos iemērkt kājas jūrā. (svinīgi solos jau gadu, arī fakts.)

tīk mūzika, kura radīta par ideālo parīzi. marlēnas dziesma ir fantastisks piemērs, paši francūži, kad cildina savējos, skan pārāk...amm...franciski. bet sapnis par labajiem amerikāņiem, kas pēc nāves nonāk parīzē(c) hemingvejs, tur ir kaut kas.

bet marlēnas dziesmu nevar beigt klausīties, lai arī cik ļoti nebūtu bail, ka apniks.

sētnieki mostas un sāk slaucīt pavasari čupiņās ielu malās. putni čiepst. tieši šo skaņu dēļ reizēm ir vērts naktis pavadīt dīvainās vietās. lai nāktu mājās un dzirdētu, kā no jauna piedzimst pilsēta. rītos lielpilsētas vēl ir pavisam maziņas.