as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

divi ekrāni. divpusēji. tātad četri. divi stāsti. amerikāņu kareivis pabijis irākā stāsta, kā nejauši nošāvis zēnu un kā vācijā deitojis meiteni, kas sevi graiza ar žileti. skan viņa monologs, kas samontēts no abiem stāstiem. uz blakus ekrāniem iet līdzīgi kadri, kas mulsina, jo, pirmkārt, pārlec nepārtraukti no viena stāsta uz otru, otrkārt, viens ekrāns ir pāris sekundes ātrāks un vizuāli mazliet atšķirīgs, abos aktieri izspēlē stāstīto. otrpuses ekrānos ir intervētājs un amerikānis. apaļīgs, patruli tipisks savas tautas pārstāvis. sareibst galva, un vienlaikus tu esi pielipis ekrāniem un maldies starp vizuālo un verbālo jucekli. citās telpās bildes no kara zonām. citā ekrānā libāņu puisis stāsta par filmu par teroristiem pašnāvniekiem, ko vairs nerāda, jo autori nav samierinājušies ar politiskajām interpretācijām. labākais tajā, pašnāvnieka pirmsnāves videoieraksta neveiksmīgie mēģinājumi. mazliet reālāks paradise found. vēl citur pilnīgā klusumā filma ar puisi, kurš meistaro spridzekli. izstādi sauc 'satrauktie'. un kā modernā māksla, ak vai cik ļoti pārsit, tokijas austriešu luvras izņirgāšanas parādi. tas tā, īši un asi. bet it was... emotional.

sapnī lifts saplīsa un es gāzos tukšumā. apstājos. baidījos kustēties, troses plīst. ugunsdzēsēji pārgrieza līdz galam, un man krītot bija jānoķer pamesta virve. tad karājos ar vienu roku tukšumā, kamēr viņi man apsēja plastisku striķi ap kaklu un izvilka ārā. 'es domāju, ka nomiršu,' teicu draudzenītei, 'paklausies, kā man sitas sirds!' uzliku viņas roku sev uz krūtīm, jutu, kā dunu un pulsēju. tad pamodos. turot roku uz sirds. viņa ļoti lauzās ārā.