as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tā alerģija ir psiholoģiska. cenšos noķert, kas viņu rada. līdz ar to viss nelabais, ko daru, niez. uzreiz. cigarete-niez. kola-niez. slikta pārtika-niez. alkohols-niez. nemācīšanās- diez. pārāk daudz runāšana-niez. ha, tikko pamanīju d un n sajukšanu vietām. jāatstāj. glīta.

kā teiktu ričards fišs no alijas. visi cilvēki ir vieni. tikai ar kādu kopā to vieglāk panest.

nea, man nav vientulības periods, pavisam nē.

tikai šodien ejot pa ielu, vēroju cilvēkus. prātojot par to, ka reizēm saskaties, sasmaidies, sajūti kaut kādu iedomātu dvēseļmāsību un aizej. jo tā ir iela. dažs pajautā uguni, tikai tad aiziet. jo tā ir iela. nelāgākā cilvēku īpašība ir lādzīgākā notikumu īpašība. nav tā, kā iedomājies.

es pazīstu to galējo vientulību. to vēlmi aizmigt, lai vēl viena diena būtu projām. augusts. piezīmēs par skandālu denča teica, ka lielākā daļa cilvēku nezina to sajūtu, kad tu nodrebi, jo svešinieks sabiedriskajā transportā tevi nejauši aizskar. gan jau, ka zina.

nelāgā sajūta ar to, galējo, ir neaizmirstamība. un reizēm, kad apkārt ir daudzi, kad ir labi, viņa neiziet no prāta. tev ir kauns gribēt palikt vienam uz laiciņu, jo atceries reizes, kad pēc padsmit stundu sienā blenšanas, kviec pēc cilvēkiem.

'es neesmu vientuļa, es esmu viena' bardo vai dītriha. neatceros.

šķiet, ka dītriha.

pašlaik vajag šo mieru. pompidū centra fantastiskā izstāde 'uztrauktie'. mani valdzina, un cita vārda nav, ja spēlējam truth or dare, palestīnas-izraēlas konflikts. kopš pirms pāris mēnešiem noskatījos paradise found. lasu ziņas, prātoju, kā ir būt kara žurnālistam, un... ak, jābeidz atsaukāties, bet jūtos kā ella no slavenajiem budistiem.

un tieši pie pompidū centra, transvestīti un skaistas maukas bļaustījās: 'on est putes, on est fieres, sarkozy- a la guerre' (mēs esam maukas, mēs esam lepnas, sarkozī, karš!), piegāju tuvāk, pabildēt mītiņu, un, ak, francija, vienīgā valsts, kur maukas protestē, jo viņām nav sociālo pabalstu, un jutu, kā mani pašu iebildē reportieri, pie plakāta 'mēs esam maukas. mēs esam skaistas. mēs esam dumpinieces'- on est putes. on n'est que belles, on est rebelles. i. smīnēja par austrumeiropeisku vaibstu iederēšanos pirmajās lapās.

ak, bet tas pantiņš tik lipīgs, ka nākamajās pāris dienās pāris reizes sākās dungojiens. on est put... ak, garāmgājēji. garām gājēji.

māte teica, ka man vajagot darbu. lai nolaižos uz zemes. kāpēc uz zemes? kas gan uz zemes ir tik labs?

jau tagad pietrūkst absurdās bohēmas imitācijas. i un es secinājām, ka mēs būtu mākslinieki. ja mums būtu talants. kāds cits, ne tikai uz vārdu spēlēm, iekulšanos un izkulšanos un aizrautām elpām.

varbūt arī bardo. skumjā, trakā, novecojusī sieviete. kas nekad nebija gribējusi būt seksa kaķēns, bet tā arī nepārdzīvoja vairs-nebūšanu.

kā tā šķietami jaunā sieviete sestdien bārā. līdz viņa pasniedzās pēc glāzes. un mums mūsu neiecietīgajā jaunībā aizrāvās elpa. cik ļoti nodod rokas. viena doma uz abām. arī mūs reiz nodos. un, dievs dod, kaut tikai rokas.

kāds blāķis teksta. kuš, brīnumzemīt.