as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

mana bijusī latviešu valodas skolotāja lasa manu publisko d.gr. ne šo. otru. man viņa vienmēr ļoti patika. viņai bija par daudz kosmētikas un tāds pašapzinīgs uzjautrinājums. reizēm, gatavojoties olimpādēm, paliku ilgi pie viņas, tad viņa mazliet atvērās un stāstīja par savu kaķi vai biešu ravēšanu. viņai vienmēr bija pelēkzaļš kostīmiņš, un man nez kāpēc likās, ka kādā brīdī viņa ir vīlusies dzīvē. bet viņa bija nudien sava priekšmeta entuziasts. no tiem cilvēkiem, kurus grūti iedomāties ārpus rāmjiem, piemēram, sauļojoties pludmalē. parīzē kaut kad sen uzrakstīju viņai vienu no tām nenosūtītajām vēstulēm.

viņa man bieži domrakstos lika sliktas atzīmes, jo 'es varot labāk'. varbūt es nevaru labāk. bet viņa laikam man allaž paliks atmiņā kā Skolotāja. iemācīja šo to. bezgalīga cieņa. piektajā klasē ar labāko draudzeni mēs viņu iesaucām par trusīti, jo viņai bija vinnijpūka trusīšgājieni 'es visu zinu labāk', un tolaik lasījām vinniju p. literatūrā. patiesībā... smieklīgi, cik maz svarīgāko cilvēku ir mainījies apkārt kopš piektās klases. it kā laiciņš pagājis. it kā vide cita. latvija, nē, latvieši maziņi. atcerās.