as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

es vakar izlasīju spilvencilvēku, un sen rakstīts vārds nebija licis man raudāt.


nesen gadījās viena no tām muļķīgajām "kāpēc tu dzīvo" tipa sarunām, un atzinu, ka tāpēc dzīvoju - asaras acīs filmu beigās, retāk - grāmatās vai dziesmās, un reizēm pavisam retos mirkļos, esot kopā ar cilvēkiem.

raudāt no skaistuma, kāda pazemības pilna un svēta sajūta*.




*un to pateikt bez banāla "skat, mana sirsniņa ir instagrams ar rača vārdiem" toņa šodien nav manos spēkos.