as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

bet reizēm es iztēlojos tos nabaga parastos mirstīgos vīriešus, kuru hiperbolizētie apraksti tiek sabērti cibā. perversa ievilkšana idealizēšanā. viņi žagojas. un gan jau, ka viņi nav nekas īpašs kā jau mēs visi. un ja es kādu dienu aiz neko darīt peldētos netā, un atrastu dievinošas himnas par sevi, spiegtu no šausmām. kaut arī tas tak ir tik cilvēcīgi. tieši no cilvēcības mums ir ne viena vien fobija. tikt ievilktam svešos sapņos. nu nevar tur nebūt nekā piedauzīga. samaitāto dvēseļu kolonija.

reiz atradu antīkas mīlestības mustbepop žurnāleli. nepaturēju mēli aiz zobiem, un dzirdēju baumas- es to rakstot.

ja es to rakstītu. man būtu kauns. kaut ko jau es rakstu. tātad kauns nav pastāstīt milzu skaitam virtuālu degunu, bet īstajiem ne vajag, ne varētu.

bet ir mierinājums. parasti tavas domas nevienu neinteresē tik ļoti, lai okšķerēšanās būtu kas vairāk par paranoju.