Dec. 17th, 2007 11:36 am vaļējām acīm un kādu dienu es būšu neaizstājama. vai arī kāds palīdzēs uzturēt ilūziju. galu galā. nav tik svarīgi, kas ir un kas nav patiesība. svarīgi ir ticēt līmenī, kad uzdot jautājumus ir bezjēdzīga nekaunība. tu mani satiksi, es smaidīšu un steigšos. 'tagad nē,' teikšu, 'nav laika pierakstīt dzīvi.' nepierakstīta, nesabildēta, pat atmiņas būs juceklīgas. varbūt vienīgi pēdas smiltīs. jā. paliks piedrāzti cilvēki, nepadarīti darbi, lieli parādi. bet, vai tad teikšu ko jaunu, apgalvojot, ka par dažiem mirkļiem drīkst, var un vajag maksāt ar gadiem? ''kredītu gribi?'' jautās kāds atbildīgais, un es nešaubīdamās parakstīšos uz dvēseles inflāciju. Leave a comment |