as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

"Berlin is a good place to cry," raksta En. Un es uzliku dziesmu, ko neesmu klausījusies gadiem, lai pārbaudītu, vai tā vēl aizvien liek man raudāt. Jau pirmā čerkstošā nots. Protams. Bet En. taisnība. Vēl labāka vieta, kur raudāt, protams, bija viņa virtuve, tabakas dūmiem pilna, es dzertu tēju no krūzītes I love coffee, otrā krūzītē mēs mestu pelnus, un viņš teiktu kaut ko par to, ka dzīve ir tāda, kā ir, un mēs atcerētos, ka esam the postponed generation, un es smietos caur asarām, kaut kur blakus kaķis vārdā Lūcija.

Tā dzīvokļa vairs nav un nekad vairs nebūs.