as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - January 25th, 2022

es vakar izlasīju spilvencilvēku, un sen rakstīts vārds nebija licis man raudāt.


nesen gadījās viena no tām muļķīgajām "kāpēc tu dzīvo" tipa sarunām, un atzinu, ka tāpēc dzīvoju - asaras acīs filmu beigās, retāk - grāmatās vai dziesmās, un reizēm pavisam retos mirkļos, esot kopā ar cilvēkiem.

raudāt no skaistuma, kāda pazemības pilna un svēta sajūta*.




*un to pateikt bez banāla "skat, mana sirsniņa ir instagrams ar rača vārdiem" toņa šodien nav manos spēkos.