as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - July 24th, 2020

vakar ēdu greipfrūtu, greipfrūtu es ēdu biežāk nekā māku to pareizi uzrakstīt, un pēkšņi atcerējos, ka bērnībā mamma mēdza greipfrūtu pārgriezt uz pusēm, vēl drusku pabakstīt ar nazi, apbērt ar cukuru, tad es to ēdu ar karotīti, un tas bija liels saldums, jo īstus saldumus mammai ne pārāk gribējās man dot, ja nu vienīgi gogelmogeli. un reizēm šokolādes sieriņu, bet pēc operācijām šokolādes sieriņu samačkātu ar pienu, lai var norīt, un to šokolādes sieriņu es reizēm vēl tagad tā mačkāju, tagad jau vegānisku sieriņu ar sojas pienu, bet par to greipfrūtu es biju aizmirsusi.

ēdu kā apelsīnu, protams. un tagad pēkšņi atcerējos, kā smaržo ar cukuru apkaisīts greipfrūts. un palika mierīgi, jo reizēm man ir bail, ka visas atmiņas pazūd, iekrīt tajā nekurienē kā skaistajā multfilmā inside out, bet šis greipfrūts man palīdzēja atcerēties, ka atmiņas pazūd miglā, bet reizēm izlec, un varbūt kādu dienu izleks arī tās atmiņas, kas reizēm atnāk caur miglu, tādas, kuras gribas pievilkt tuvāk, apskatīties, kas tad tur īsti bija, vairāk par sajūtu, gribas faktus, sasodīts, un mīļoto vaibstus.

sapnī mēs ar tēvu mēģinājām ieraudzīt komētu, tai bija maza astīte, bet beigās izrādījās, ka tā tomēr ir vienkārši lidmašīna.