| May. 27th, 2020 01:04 pm Pie blakusgaldiņa šitais franču īpašnieks runājas ar kaut kādu tetovētu tēvaini, cik kilīšus viņš ceļ. zinot visu vēsturi ar to, kāds seksists viņš ir, šis perfekti ierakstās. šādas musīšu sarunas, ak, jūs plikpaurainās pusmūža krīzītes, kad viņš mani nopētīja, es tik ilgi skatījos viņam virsū, līdz viņš novērsās, tā vienmēr ir patīkama sajūta.
Pirmoreiz pieaugušā vecumā noskatījos Being John Malkovich, varbūt es beidzot iemācīšos, ka Spaiks Džonss nav Spaiks Lī nav Maiks Lī, like seriously, jūs, Holivudas brālēni Ābeles.
Es mīlu Kaufmanu, bet šis tomēr nebija TAS Kaufmans par dzīvi un nāvi, šis drīzāk bija Kaufmans piesmēķētā virtuvē, kur tiek izfantazēti smieklīgi un muļķīgi un sāpīgi scenāriji, bet nekas tāds, kas tevi sasit pret asfaltu un padara par peļķi.
Nesaistīti - izdomāju vēl vienu filmu, ko gribētu uzfilmēt. kaut nu vienmēr būtu veselība un drosme, hah.
Nesaistīti, gribu uz Parīzi. Sinematēkā nopirkt to pēdējo Cahiers, ja tas jau nav kaut kāds kolekcionāru numurs, sēdēt ielas kafejnīcā ar oversized brillēm, un ar savu austrumeiropas akcentu, biezu kā bagete, pasūtīt dzērienu, kaut ko tādu, ko dzertu tikai Parīzē, piemēram, sliktu limonādi atšķaidītu ar vēl sliktāku alu, panašē, tā to sauca, vai ne, un sasmaidīties ar vīru, kurš jau piecdesmit gadus kasa vienu un to pašu loterijas biļeti, viņš man pajautātu no kurienes es esmu, es izlabotu, ka ne no Lietuvas, no Latvijas, un tad iegrimtu savā lasījumā, lai diespasarg, šī saruna neizvērstos, varbūt izsmēķētu grēcīgu un tievu cigareti, bet vakarā ietos gar Sēnu, cik romantiski, žurkas, hašišs un pusaudži, kas skūpstās tā, it kā gribētu viens otru apēst.
Labi, lai šis būtu publisks ieraksts. 2 comments - Leave a comment |
