| Dec. 5th, 2017 04:52 pm Pirksti nosaluši sarkani. Es esmu vienīgais cilvēks, kas iekāpj vilcienā Vangažos. Man liekas, pēdējā laikā vairs nejūtu izsalkumu. Nav svarīgi, bet reizēm atceros, ko esmu šodien ēdusi, un pārsvarā tas ir nekas vai cepums. Aiz inerces vakarā paēdu, nav tā, ka mirstu badā.
Ag. prasīja, lai uzfilmēju viņai stock video ar sniegu. Mēģināju kratīties vaļā, ka sniega nemaz nav, bet viņa ir neatlaidīga, un es esmu lupata. Īstie stock video maksājot ap septiņdesmit dolāriem. Apsvēru viņai iedot septiņdesmit dolārus. Nokaunējos. Aizgāju uz staciju. Iekāpu pirmajā vilcienā, kas nāca. Uz Siguldu. Nopirku biļeti līdz Egļupei, jo tas izklausījās jaukāk nekā Krievupe. Viss izkusis, jau nāk tas saulriets, kas nāk trijos. Izkāpu Vangažos, jo Vangažos kokos bija sniegs. Atradu meža ceļu, gāju dziļāk iekšā. Kluss un tukšs, ja neskaita tanti ar sunīti, kas pagāja garām vienubrīd. Statīva kājas grimst sniegā. Manējās arī. Termobikses ir laba lieta. Īsi zābaki –ne tik laba lieta. Palūkoju norādījumus. Panu uz debesīm. Ja pareizi atceros, to sauc par tiltu. Bet nu labi. Lai būtu pans. Un detaļas. Skujiņa ar sniegu. Sūniņa ar sniegu. Stumbriņš ar sniegu. Jobanā plastmasas kafijas krūze krīt ārā no rokām, ceļu augšā, nedrīkst piesārņot mežu. Man taču par šo būs kādi karmas punkti? – jautāju kosmosam. Kosmoss atbild, dziļi ielaužot man nagu, kamēr čakarējos ap statīvu. Uzrāpjos kalnā, varbūt no turienes var nofilmēt saulrieta pirmās elsas. Nē, nevar. Var piemest ar sniegu zābakus līdz galam. Divdesmit minūtes līdz saulrietam. Četrdesmit minūtes līdz vilcienam. No kurienes es vispār nācu? Meklēju ceļu. Satrūkstos, ieraugot četrkājainu kaut ko. Bail no suņiem. Tā ir stirna. Stirnai bail no manis. Tā ir labāk. Atrodu staciju. Pirms satumst. Jauns zēns ar velosipēdistu paiet man garām, kamēr mēģinu nofotografēt saulrietu virs sliedēm. Domāju, ka nozags kameru, jo neviena jau te nav. Kas man šodien par bailēm no visa? Vismaz būtu pafantazējusi, kā vilkšu ar statīvu, normāls dzelzs gabals. Jābūt biežāk vienai. Kas arī bija jāpierāda. Jāiztīra smadzenes. Lai paliek tikai viena doma. Un tā doma nedrīkst būt bailes. Vilcienā ir tas pats konduktors, kas turpceļā. Uzsmaidu viņam kā vecam paziņam. Pirksti nosaluši sarkani. 3 comments - Leave a comment |
