as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - September 1st, 2017

sāku skatīties filmu par sievieti, kas ir stipri gados un ģērbjas koši. nu labi, tas nav vienīgais, ar ko viņa izceļas, bet still - kā tas vispār ir iespējams, ka šodien te un tagad vispār kaut kādu ģērbšanās stilu var nodefinēt kā ekscentrisku un tas ir baigais wow, ka cilvēki lec ārā no pūļa. var vilkt mugurā visas lietas, kas tev liekas skaistas, tas ir tik... normāli. ok, man tā nav prioritāte, izlikt naudu lielos grabuļos un zaļās lūpukrāsās, patīk visādas žagatlietas, tomēr parasti nav laika, bet tipa skaitās, ka es arī ģērbjos koši ar visu savu nožēlojamo neeksistējošo garderobīti. zeķubikšu veikalā tikko prasīju zeķubikses un tur košākās bija tumši zaļas, tad gan piktojos. ģērbties ir tik garlaicīgi un tik neizbēgami, ja krāsoties, tad katru aci savā krāsā, man šķiet, tas taču ir pirmais draivs visiem, atrast kaut ko savu, nevilkt mugurā kartona drēbes. tomēr krāsas vēl aizvien izbrīna. pat ņujorkā, smieklīgi, ņujorkai nevajadzētu būt fluorescējošam kamolam, kas žilbina ar ikdienišķu intensitāti?

visi zina dzejoli par to, ka šis kaķis laikam ir beigts?
tas ir tāds populārzināms dzejolis?