as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - March 9th, 2017

ai, man tiešām gribētos, lai cilvēki, kas skatās sievstendapu internetos, atnāk un paskatās uz viņu tādu kāds viņš bija vakar. silts, mīļš, spītīgi feministisks un visnotaļ smieklīgs- tas gan lielā mērā ne tikai dēļ runātājām, bet briesmīgi priecīgās un atsaucīgās publikas dēļ. publika 3/4 sievietes, toties visu vecumu amplitūdā.

bija vērts mesties no lidostas un negulēt un gandrīz noģībt. es nesaku, ka viņš vienmēr ir šitik sirsnīgs, reizēm ir feili, reizēm ir pārāk gari, pārāk tālu mērķēts, pārāk klišejiski, pārāk moralizējoši... kādos tik grāvjos neiekāpjas. reizēm publikas skarbums nobiedē, un tad visi tādi sabijušies.

tad no otras puses- varbūt nevajag. tā ir tik skaista drošības saliņa, un tad vēl pieķert, ka pasākums sen beidzies, bet mēs jau n stundu runājam par "sieviešu lietām" veidā, kā runāt ir interesanti. apzinoties, ka viena pozīcija sevī ietver vēl tik ļoti daudzas.

viss labi. vienīgi žēl, ka mēs tādi miegaini piemirsām piparkūkas turpatām, piedod b., tu esi mīļums.

pamodāmies piecos, bet saņēmāmies- paēdām, noskatījāmies seriālu, pabijām - un aizgājām gulēt. uzvilku mugurā visas drēbes, ko atradu, un izgāju savu laiku dubļus brist. blakus manai mīļkafejnīcai drīz vērsies vaļā "ādas masāžas salons "Daiļotava"", es pat nezinu, kurš vārdu savienojums šeit ieper visvairāk.

vairs tikai loki zem acīm nodod vieglu citplanētismu.

lidmašīnā sāku skatīties LaLaLand, briesmīgi, neizturēju. tad sāku skatīties manchester by the sea, un pavilkos uz baltā vīrieša ciešanām, bet par vēlu- nolaidāmies pirms beigām, domāju- aiziešu uz kino. kino viss jau sen beidzies. neražiņa.

bērns konfekšu veikalā- tā es jūtos frizētavā izvēloties krāsiņas.