| Feb. 29th, 2016 04:21 pm -meitenīt, sveika!
-labdien!
-dzersi?
-nē, ne šodien.
-nu ko tu tāda visa smuka staigā, nevis...
-dzer?
-jā.
-ziniet, es arī nesaprotu.
man patīk dzērāji, man kopš bērnības patikuši dzērāji, kad tādi smirdīgi smaidīgi bomzēni liecās pie ratiņiem, mazā penija allaž esot omītēm par prieku līksmi guginājusi.
un viņus man vajadzēja, kad negulējusi, vēl knapi uzvarējusi cīņu ar telefonu - programmu sasalšana, pēkšņa izlādēšanās nevietā, sakņupšana uz zemes, uzzināšana, ka līdzcilvēki veiksmīgi bez telefoniem dienu vada, izmisumā mešanās uz kkc, tikai lai tur iegūtu lādētāju, kas lādē, ja tur kontaktu no visa spēciņa. bet viņa paspēja.
un man arī producente atsūta lakonisko: iesniedzām, un tad tu vienmēr apzinies, par ko ir ciests un dusmojies, ka necieti vairāk, ar vairāk ciešanām būtu lielāka pārliecība, tagad tik vien, ka instinkti nemelo un ved, bet tu nevari uz papīra iebakstīt precīzi: būs tā. tik vien kā - būs skaisti.
gaidīšanas laiks. bet rīt sāksies pavasaris. jādomā citi sapņi, nevar likt visus sapņus vienā groziņā, it sevišķi jau šādā mazbudžeta groziņā. ja man ir tik grūti sevi piespiest darīt to, ko es tiešām gribu darīt vairāk par visu pasaulē, tad laikam esmu ļoti ļoti izlutināts. Leave a comment |
