| Feb. 20th, 2016 02:28 am nācu mājās visa tāda laimīga. biju tikko iepazinusies ar k., viņš paziņoja, ka man ir visi dragkvīna manierismi, sasmaidījos, mēs nopirkām vīnu un dzērām to no papīra kafijas trauciņiem lielveikalā, uz mirkli noreibu un noticēju kam tik ne. kkf iedevis simboliskas naudiņas, lai šis brauciens būtu mazliet mazāk mīnusos, projekts pavirzījās uz priekšu, k. sataisījās palīdzēt, tā tu tos projektus bīdi, citi berlināles mārketos, tu lielveikalos uz soliņa, bet pirms tam bija bijusi veiksmīga skaipa saruna, filmā atkal aizmigu, vairs nevaru filmas, bet diesarviņām, atnācu mājās, secināju, ka vimbas filma dabūjusi balvu un drausmās noskurinājos.
būtu muļķīgi argumentēt, ka es esmu bijusi jauna meitene, viņām piemīt pašironija un raksturs un citas neticamas lietas, bet zinu, ka citi arī ir bijuši jaunas meitenes un tik un tā kūst filmas priekšā, tā kā es nezinu ko domāt, bet nē. nu nē. filma, kas mēģina pielavīties tik tuvu realitātei vienkārši nedrīkst radīt tik nemotivētus un plakanus tēlus un tik jēlus dialogus. dodiet kaut oskaru, es par to stāvēšu un kritīšu, nespēja saprast valodu un līdz ar to tēlojuma negludumu un valodas izvarošana nav redzama, ārzemniekiem jāpiedod šis aklums, bet nē. vienkārši nē.
šodien aizgāju uz citu generation filmu, tā ievilka, tā runāja par īstu sūrstēšanu un īstu dumpību pret pasaules sviestu, runāja caur klusēšanu un trīspadsmit leijeros, ar smalkjūtību un prātu.
ja neviens cits nepateiks, ka karalis ir viendimensionāls, es to izdarīšu. bez dusmām, dusmas es norīšu. grūti pamatot, kam no tā kāds labums. man noteikti ne. bet mamma vienmēr teica, ka esmu tāda dura, kas nejēdz paklusēt. 1 comment - Leave a comment |
