| Dec. 23rd, 2015 09:40 am vakarnakt klepus eskalējās līdz tai šausmīgajai sajūtai kā bērnībā. plosa iekšas gabalos. jāsaņemas, gribas, lai ir mazliet vairāk spēciņa prieciņiem. un vajagiņiem arī.
pašu parīzi jūtu tikai kā atblāzmu. nojūgties jau var, ja ļauj visādām atmiņām vaļu, tas bija sen - tā vairs nav taisnība.
no desmitā rajona indiešiem un arābiem aizgājām līdz operai. sēdēju pretī operai, dzēru aliņu, ko sauca tadžmahals, kas vēl saglabājies no pastaigas pa piekrautām bodēm ar graudu maisiem, nekad nenogaršotiem augļiem, garšvielām un jocīgām figūriņām, un domāju par hermani. par to, ka nevienu jau neuzlaida gaisā šeitan, šeit, kur visizrādīties kārākie bagātuļi iesēžas cafe de paix skatlogos, kur visur sakaisīti dāsni zelti un apple pulksteņu reklāmas. uzlaida tur, tur krāsaini eksotiskajos rajonos, vietās, kur baltais cilvēks nekādi nevar sajusties pārāks.
neviens nespridzināja lafajetes, neviens nespridzināja sešpadsmito rajonu, kur snobiski vecuļi pie saviem kiriem tērgā, ka nupat laiks NF ņemt to padarīšanu savās rokās. 27 procenti, vakar pa TV teica poli kaut kādi. zeme, atveries.
point ephemere, ak, cik ironiski, ir aizvērts, apkārt saliktas zaļas stalažas, tur, kur mēs varējām sadzert ar bezpajumtniekiem, tur vairs nav nekā, tikai graffiti atmiņas. man reiz tur nozaga klaunu šalimaru, latviešu valodā, jocīgais cilvēks, un tāpēc līdz šai dienai esmu lasījusi tikai un vienīgi zemi zem viņas kājām. kas, šķiet, esot rušdi neveiklākā grāmata.
man tā šķita līdz asarām skaista. un palasoties - šķiet vēl aizvien.
*""only under extreme pressure can we change into that which it is in our most profound nature to become . . ."
that is what people get wrong about transformation. we're not all shallow proteans, forever shifting shape. we're not science fiction. it's like when coal becomes diamond. it doesn't afterwards retain the possibility of change. squeeze it as hard as you like, it won't turn into a rubber ball, or a quattro stagione pizza, or a self-portrait by rembrandt. it's done.” "
*whenever someone who knows you disappears, you lose one version of yourself. yourself as you were seen, as you were judged to be. lover or enemy, mother or friend, those who know us construct us, and their several knowings slant the different facets of our characters like diamond-cutter's tools. each such loss is a step leading to the grave, where all versions blend and end.
*“our lives disconnect and reconnect, we move on, and later we may again touch one another, again bounce away. this is the felt shape of a human life, neither simply linear nor wholly disjunctive nor endlessly bifurcating, but rather this bouncey-castle sequence of bumpings-into and tumblings-apart.”
un tā tālāk. man patīk banalitātes, kuras tikai mazliet, tikai pavisam mazliet pašķiebtas, tas pat nav cits lenķis, tā drīzāk ir iepriekš nepamanīta ēna vai atspīdums. tāpēc man patīk parīze tā, kā man nekad nepatiks neviena cita pilsēta nekad. un tāpēc. nu tāpēc man patīk visādas muļķības. jāizguļ slimība, jāpieskaras taustiņiem un pašai mazliet jāpiesārņo šī pasaule. Leave a comment |
