| Nov. 17th, 2015 11:17 am vakardien miegaini kašķējos par izteicienu "viņam vajadzētu izraut rokas un kājas". nevienam nah nevajadzētu neko izraut, pasauli nevar padarīt pareizāku kādam nodarot pāri, nu nevar, nevar, nevar. tas, ka pasaule ir tā sapisusies, ka nezina, ko citu darīt, tas - cits stāsts.
vice news bija reportāža par topošajiem džihādistiem, un tur viens tāds sešgadnieks saka, platu smaidu, vienu svaigi izkritušu zobu, ka izaugs liels un kļūs par suisaidbomberi. reiz man bija dumjš dzejolis tieši par šo zēnu, par visām tām jaunavām un mazu slidkalniņu.
kaut kas tevī tai brīdī lūzt uz pusēm.
nē, protams, es saprotu francijas demonstratīvās un bezjēdzīgās dusmu izpausmes, karu kā tādu līdz galam nesaprotu, tāpēc karš mani fascinē, miris dzīvnieks uz šosejas, es saprotu tās dusmas, kas tev aizsit rīkli, kad tu redzi pretīgas netaisnības, tomēr bombing for peace jebkurā līmenī, pašos drausmākajos un pašos ikdienišķākajos - tas ir sūds.
es gribu nodzīvot šo dzīvi, tā arī nekad neuzzinot, kas ir naids. es gribu nodzīvot šo dzīvi, tā arī nekad neuzzinot, kā tas ir - atriebties no sirds. tā ir mana lūgšana, un es zinu, cik daudz es prasu.
* mums būs mazītiņa midziņmāja belvillā ziemassvētkos, ne tajā, kas multenē, bet tajā, kas tikai mazliet pieskaras parīzei, un vasarās smaržo pēc meža. ziemās droši vien nesmaržo ne pēc kā, bet es vismaz vienreiz ļoti stipri iedomāšos vasaru. tagad jāatrod vēl pāris dienām miteklis, un tad jau tikai atliks cerēt, ka neviens mani nesakāros spridzināt augšā ne londonā, ne parīzē, un tad jau būs nodzīvots līdz 2016. 2 comments - Leave a comment |
