Oct. 23rd, 2015 01:00 pm Bija reiz cilvēks, kurš nedz priecājās, nedz skuma, un viņa seklais stāvoklis padziļinājās ar katru gadu. Galu galā viņš nonāca nervu klīnikā. Lai viņu pamodinātu, viņam lika klausīties ziņas, lasīt presi. Lasīt lasīja, klausīties klausījās, taču grūti pateikt, vai tas ietekmēja viņa uzskatus (nav gan zināms, vai tādi viņam maz bija). Ārsti nolēma, ka viņam katru dienu jāskatās tv spēles, seriāli un reklāmas, un viņš saņēma bezvadu netu visu cauru dienu par brīvu, bet viņa uzvedība nemainījās nenieka. Viņu bombardēja ar pornogrāfiju, viņš skatījās ilgi un pacietīgi, bez emocijām. Viņam atveda mauku, viņš to izmantoja, iekļāvās noteiktajā laikā, pateica paldies. Taču tas nekādi neietekmēja viņa pašsajūtu. Viņu nometa ar izpletni, iepriekš pasakot, ka viņš lido atpūsties kalnos un mugursomā ved telti. Viņa ķermenim pieslēdza pulsa, spiediena un smadzeņu viļņu mērītājus, tie neatzīmēja ne mazākās izmaiņas. Viņam iešķieba veselu kaudzi grāmatu, franču eksistenciālistus, pēc Sartra viņam gan uznāca nelabums, taču, kā izrādījās, viņš tajā dienā bija ieēdis pavecu zivi. Kādu vakaru, kad viņš gulēja, cenzdamies aizmigt, no viņa acs iztecēja asara. To tūdaļ pat pārbaudīja. Tās ķīmiskais saturs ne ar ko neatšķīrās no parastas asaras.
(tadeušs dombrovskis.) reizēm dzeja sāk skanēt galvā kā sen aizmirsta dziesma. jāatrod. un paliek vieglāk. 3 comments - Leave a comment |