| Jan. 8th, 2015 10:38 am parīze kā kamols kaklā. pavisam godīgi, ja tas būtu noticis kaut kur citur, iespējams tik ļoti neliktu nodrebēt. viena no pēdējām lietām, ko sacerēju savā padsmitgadīgajā galviņā pirms aizbraukšanas, bija smalka runa kādam konkursam, kur atsaucos uz lenona dziesmu imagine, karikatūristiem (tie gan bija zviedru, ja pareizi atceros), uz pasauli kā vienotu dzīvību, visādām klišejiskām muļķībām. un tad es sāku mazliet nojaust dzīvi.
sajust nicinājumu savas etniskās izcelsmes dēļ. bet tas vēl nebija nekas, ziediņi, redzēju kā francūži uztver arābus, un sākumā nodomāju, kādi viņi pakaļas.
tad lēnītiņām, konflikts pēc konflikta, preteklība pēc preteklības, sajutu kā manī pašā nenovēršami aug rasisms.
-tas tāpēc, ka esmu arābs?
jautā kāds kretīns, pēc tam, kad laipni, caur zobiem laipni, tikai nepacel balsi, tikai neliec Vīrietim sajusties mazam un melnam, tu esi viņu atšuvusi.
nē, bļaģ, ne tāpēc, ka tu esi arābs.
-mauka. rasiste. kuce.
mūžīgi. sveika, visskaistākā meitene pasaulē, škiramies labi, ja ar apvainojumiem, reizēm ar fizisku aizskaršanu. man uzauga āda. parādījās daži labi arābu draugi. bet nekad nekad nekad ne musulmaņi. nekad.
bet tas ir kā skrējiens pret sienu. labējo francūžu pretīgais ārieša sindroms. mūžīgais imigrantu aizvainojums.
un kaut kāpēc man liekas, ka šis nav tīrs reliģijas gājiens, ka šis nav radikālo islāmistu spļāviens, ka šis ir pāris nomales zēnu veikums, kas paši sevī uzaudzējuši naidu, kas pāršķēlis vājprāta robežas. zēnu, kam šī valsts bija apsolījusi, ka viņu dzīve līdz mūža galam būs pilnīgs sūds.
*un, protams, pāris mēsli fonā, kas viņiem iedvesuši svarīguma apziņu, murgainu, bet aicinājumu.
**atvainojos, dāņu karikatūras. Leave a comment |
