| Nov. 10th, 2014 02:15 pm pirms pāris dienām teātra bārā kāds puspaziņa dzēra šotu. es stāvēju blakus, varbūt iereibusi, bet pilnīgi noteikti ne tāda, kurai vairs nepiemistu reaģētspēja. tas bija viens no tiem šotiem ar liesmām. un es redzu, kā liesma noslīd pār viņa pirkstu, pār roku, pavisam lēnām.
un sajūtu to hipnotizējošo sajūtu, kad tu vienkārši sastingsti. tu vari darīt tik daudz ko, lai aizkavētu sāpes, bet tu sastingsti un vēro. kā mākslas darbu.
tev deg pirksti, nočukstu. vairāk ar apbrīnu, nevis līdzjūtību. nekas, nekas, viņš saka. un tas būtu tik vienkārši. ātri nosist tās liesmas. es nedaru neko. tikai skatos.
un reizēm tādi brīži ir dzīvē. kad tu atskatoties nespēj saprast, kā bija iespējams tikai skatīties. kur bija palikusi tava cilvēcība?
jauniņa, man šķiet, tā darīju vienmēr. jebkas, ko tu neapturi, tikai tāpēc, ka no tā dzims sūrstoša atmiņa, savāds stāsts, pieraksts uz kādas apdzeltējušas lapas.
laiks mācīties. pieaugt.
jo samierināties ar to tomēr pārāk baisi.
un, nē, es nerunāju par sūda liesmiņu. Leave a comment |
